Rakstnieks Dirks-Olvers Lange uz mirkli ieskrēja lielveikalā, lai nopirktu kafiju. Tomēr tas, kas tur notika, viņa atmiņā saglabāsies uz ilgu laiku. Viņš aprakstīja stāstu vietnē Facebook:
Šodien lielveikalā:
Es devos nopirkt kafiju – aizmirsu iepriekš rezervēt. Pie kases rindā pirms manis stāvēja vecāka gada gājuma sieviete. Viņa bija labi ģērbusies, taču dzīve noteikti sejā bija atstājusi pēdas.
Spriežot pēc nopirktajiem produktiem, viņa dzīvoja viena: maizes klaips, daži sagriezti gaļas gabali, piens un šokolādes tāfelīte.
“2,18 eiro”, – sacīja meitene pie kases, saskaitot visus vecmāmiņas produktus. Tā vietā, lai izņemtu maku, pircēja ielika roku kabatā, ilgi meklējot tur sīknaudu. Beidzot izvilkusi monētu kaudzīti, viņa sajuta kā kasieres un aizmugurē stāvošo klientu pacietība pamazām izzuda.
Nedomājot, visu sīknaudu vecmāmiņa pasniedza meitenei aiz kases. Pēc pārskaitīšanas viņa atbildēja: “50 centi trūkst.”
“Tas ir viss, kas man ir,” atbildēja vecmāmiņa. “Tad jums kaut kas jāatstāj.” Sieviete, kādu laiku domāja, bet pēc tam vilcinoši norādīja uz šokolādes tāfelīti…
Līdz tam laikam mana sirds bija gandrīz salūzusi mazos gabaliņos, un es kasierei devu zīmi, ka samaksāšu par vecmāmiņu. Es klusām pasniedzu meitenei 50 eiro, ar pirkstiem paskaidrojot, ka viņai jāatdod atlikums vecajai sievietei.
Paldies Dievam, kasiere bija gudra – viņa ātri visu saprata. Kopā ar čeku kasiere pasniedza vecmāmiņai pieklājīgu atlikumu un sacīja: “Liels paldies, viss ir samaksāts.” Cilvēki, kas atradās man aiz muguras, stāvēja kapa klusumā vai nu ar atvērtām mutēm, vai ar ieplestām acīm.
Man bija svarīgi nesamulsināt vecmāmiņu, naudu viņai pasniedzot tieši rokā. Es gribēju, lai viņa atkal sajustu, ka var sev beidzot atļauties nopirkt ko vairāk.
Ar asarām acīs vecmāmiņa jautāja: “Tu esi labs cilvēks, vai es varu tevi vienu reizi apskaut?” “Ar prieku”, – es atbildēju. Viņa paņēma pārtikas preces un devās uz izeju, vēlreiz man uzsmaidot un pateicoties. “Vai jūs varētu man izdarīt pakalpojumu?” – es jautāju. Nedaudz pārsteigta, viņa atbildēja uz jautājumu ar jautājumu: “Bet kā es varu Jums izdarīt pakalpojumu?” “Lūdzu, dodieties atpakaļ uz lielveikalu un nopērciet visu, ko vēlaties.
Tā Jūs padarīsit mani laimīgāku”- smaidot teicu. Vecmāmiņa pamāja ar galvu, un es novēlēju viņai patīkamu dienu. Izejot uz ielas, es ieraudzīju, kā sieviete atkal iegāja veikalā. Neticama sajūta.
Pagatavojot sev kāroto kafiju, es visu rītu domāju par šo tikšanos. Es biju tik pateicīgs liktenim, kas toreiz lika man aizskriet uz lielveikalu. Man šis “atgadījums” izrādījās kaut kas īpašs un pozitīvs. Paldies, vecmāmiņa!
Brīnišķīga diena!
Gandrīz pusmiljons cilvēku Vācijā jau ir “nolaikojuši” šo vēstuli. Tā ir tik īpaša tāpēc, jo apraksta to sajūtu, kas rodas iekšienē, kad mēs darām kaut ko neticami laipnu. Varbūt tieši tas mūs katru dienu var padarīt laimīgākus!
Lūk vēstules oriģināls:
